"Stingra roka un droša sirds, Trīs zvaigznes, kas zobenā mirdz!"
Ievads. Kā reizi pēdējās garajās brīvdienās (tajās, kuras uz Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu) abi ar sievu izlemām iegādāties divriteņus. Pirmkārt - sen jau vēlējos, jo kopš padsmit gadiem nebija bijis vairs savs ritenis. Un tas pats (padomju ražojuma Tūrists) jau sen kā beigts un atrodas labākās trasēs. Otrkārt - tas ir noteikti veselīgāk un prātīgāk pārvietoties ne tikai ar automašīnu, vai sabtransu. Treškārt - vasaras mēnešos ir doma arī braukt uz darbu, līdz ar to - varētu arī ietaupīt kādu kapeiku (santīmu, centu, vai citu naudiņu).
Iztirzājums. Šajā sestdienā izdomājām, ka brauksim no Rīgas uz Jelgavu ar divriteņiem. Sākotnēji nedaudz biedēja šāda doma arī mani pašu, nejutos pilnīgi pārliecināts, ka pēc nieka ~40 km norullēšanas pa Rīgu, varētu uzreiz būt gatavs tālākam pārbraucienam - tikpat kilometriem vienā piegājienā. Nebiju arī drošs par kundzes gatavību. Lai gan tā kā viņa diezgan regulāri praktizē dažādu attālumu skriešanu (gluži maratons vai pusmaratons vēl gluži ne, bet nu 1/4 jau gan), tad sevišķi nebēdāju. Vēl jo vairāk, ka A8 šoseja atrodas visnotaļ tuvu dzelzceļa līnijai un, ja nu kas - var pamainīt plānus par labu ekskursijai vilcienā ar velobagāžu.
Lai nu kā - sakārtojām somas ar dažādām lietām, ko ņemt līdzi un devāmies ceļā. Ziepniekkalnā izlēmām, ka dosimies pa veco Jelgavas šoseju. Pamatojums- tur mazāka satiksme, līdz ar to varētu būt drošāk. pēc kāda laika sapratām, ka izvēle varbūt arī nebija tā labākā, jo ceļa segums ir atbilstošs vecās šosejas nosaukumam un ceļš ir tikai nedaudz labāks kā Jelgavā. Pa ceļam pīppauze Tīraines Baložu (kā mani precizēja) stacijā. Tur vēl viens dienas secinājums - odu blīvums ap ķermeni bija pielīdzināms Uzvaras pieminekļa pakājei 9.maijā, ar tendenci blīvuma pakāpei pieaugt proporcionāli pavadītajam laikam miera stāvoklī. :)