*Pirmkārt, pēc labākajām tradīcijām, kas redzētas reklāmās, atsauce apr to, ka pārmērīga alkohola lietošana var būt kaitīga/bīstama veselībai un tā tālāk... Un šis nav aicinājums obligāti piedzerties. Bet, ja godīgi - dariet paši kā vēlaties.
Varētu ar šo arī beigt rakstu (tas būtu pietiekoši stulbi, lai būtu pat nedaudz smieklīgi), bet nu tomēr padalīšos ar vienu tīklā atrasto resursu, kas varbūt noder pirmssvētku alkohola iegādes procesā un alkohola izvēlē -
Pamanīju savā RSS lasītājā interesantu modinātāju - tādu, kurš potenciālo upuri (cilvēku, kurš modinātāju uzstādījis ar mērķi pamosties noteiktā laikā) padara par kādu banknoti nabagāku. No tā var izvairīties, ja upuris apzinīgi un veikli arī savu pamošanās nodomus izpilda. Bet, ja zvans tiek atlikts - attā, naudiņa! Lai gan šķiet, ka nav nopērkams.
Bet nu tas vēl nav viss. Ir arī cits modinātājs, kurš ir mazliet altruistiskāks un tendēts vairāk nevis uz iznīcināšanu, bet uz pārdali. Respektīvi, upuris neizpildot uzstādītajā laikā pamošanās rituālu tāpat zaudē naudiņas. Bet atšķirība, ka šī naudiņa tiek pārskaitīta kādam fondam vai organizācijai. Nu varbūt varētu iestatīt, lai snaudas nospiešanas gadījumā tiktu izdarīts ziedojums, piemēram, politiskajai apvienībai Par Labu Latviju vai varbūt tai kustībai, kas gribēja rakt Daugavu... Nu es noteikti atradinātos spiest "Snooze", "Atlikt" vai kā vēl to sauc... :) Jā, un šis modinātājs ir nosaukts tik ļoti latviskā vārdā SnūzNLūz (nu labi, nav vārdā, bet vismaz daži simboli ir mums ļoti pazīstami). Un pat, atšķirībā no pirmā, laikam ir nopērkams.
Tuvāk būtībai - stāsts ir par - Püssirohukelder.
Tulkojumā sanāk, ka tas ir Šaujampulvera pagrabs (Gunpowder Cellar). Lai gan šaujampulveris lielos dauzumos tur nav bijis kopš 1809.gada. Bet nu var jau arī piemērot frāzes un tādā garā. :) Bet - vairāk vēsturisku faktu var meklēt jau augstāk esošajā saitē. Katrā ziņā krogs iekārtots ļoti senatnīgā stilā - saimnieki ir centušies pēc iespējas saglabāt senatnes sajūtu. Un krodziņam ir pašam savs (šo gan es nepārbaudīju ar izziņu un sertifikātu palīdzību) alus. Mājas alus, kurš nav masas produkcija.
Šķiet, ka šīs (varbūt vēl kādas citas arī) nedēļas laikā es neesmu nācis mājās (uz viesnīcu) tik priecīgs par dzīvi. Bez kādas blakusdomas. Vienkārši priecīgs un laimīgs. Ne par ko un tajā pašā laikā par visu. Iemesls, viennozīmīgi bija šīs iestādes apmeklējums.
Zinot, ka vakarā varētu būt grūtības ar vietas atrašanu - izlēmu doties agrās vakariņās uz šo iestādījumu. Šķiet, ka pareizi, jo kāda 1/4 pirmā stāva galdiņu jau bija iezīmēta ar tekstu, ka no 20:00 galdiņš ir paredzēts citai personai. Šajā gadījumā nav būtiski - esmu atnācis agrajās vakariņās un iedzert Püssirohu Punane jeb Red Housebeer. Es neesmu tik liels eksperts alus jautājumos, lai spētu aprakstīt visas tās labās un raksturīgās alus īpašības, bet vienu varu teikt noteikti - man šis alus ļooooti garšo un es to varētu ierindot otrajā vietā pēc Brenguļa. Alus tiek pasūtīts parasti litra kausos un tādos kausos sanāk par 5 īkiem lētāk nekā ņemot 2X0,5 l, tomēr es izvēlējos labāk ņemt tieši otro varianto, jo tad otrā puse ir atkal auksta. Un šis alus (komplektā ar turpmāk sekojošajiem pāris punktiem) varētu būt viens no iemesliem vien, lai es kaut reizi gadā atbrauktu uz šejieni.
Tērbata. Tartu. Maza, skaista, klusa un visādi citādi jauka pilsētiņa. Savā ziņā studentu pilsētiņa. Varbūt tāpēc man tik ļoti patīk. Lai gan pats tā īsti neesmu studiju gados universitātē dzīvojies pa kojām un visādi citādi izbaudījis to laiku tradicionāli, tomēr, ļoti iespējams, tas man vairāk asociējas ar dzimto Jelgavu. Arī studentu pilsēta, arī mazāka kā Rīga (lai gan kura tad nav mazāka tuvāko pārsimts kilometru radiusā). Jūtos kā mājās. Protams, ka savas ūdenszīmes šajās sajūtās atstāj tāda kā nostaļģija. Nostaļģija vai atmiņas par manas dzīves 6 mēnešiem, kurus šeit esmu pavadījis. Un arī studējot.
Esmu atgriezies. Diemžēl tikai uz nedēļu. Bet šoreiz esmu atgriezies uz šo nedēļu citā statusā. Neesmu vairs students, bet šoreiz jau citiem tādiem pašiem kā es pirms diviem gadiem - stāstu lietas, kuras zinu. Šonedēļ mani sauca par lektoru. Citi lektori sauca par kolēģiem. Jocīgi. Stipri dīvaini. Pirms lekcijas (prezentācijas) ir pamatīgs uztraukums. Pat neskatoties uz to, ka ir arī iepriekš dažādas prezentācijas veiktas. Tomēr šī ir savādāka, vismaz man savādāka. Esmu šeit bijis students, kuru tagad ir aicinājuši citā statusā. Negribas izgāzties, vienkārši tāpēc, ka tas nav forši. No otras puses negribas pievilt uz sevi liktās cerības.
Vēl divas dienas pirms koncerta biju pārliecināts, ka koncerta man nebūs, bet dažu apstākļu dēļ un, pateicoties draugiem, tomēr tika saņemts nenoraidāms priekšlikums.
Biju. Vakar biju. Uz koncertu. Redzēju. Dzirdēju. Viņi ir īsti. Koncerts bija labs. Par pašu koncertu varbūt mazāk gribu ko teikt, jo nospēleja un nodziedāja, un noārdījās ļoti labi. Kā bieži vien to esmu redzējis kādos koncertierakstos. Metallica savus koncertus tiešām atstrādā no sākuma līdz beigām. Pašatdeve milzīga. Darbs ar publiku lielisks. Dziesmas lieliskas [lai gan arī tās jau labu laiku šķiroju kategorijās "der"/"neder" man]. Bet ir daži BET - lietas, kas tika pamanītas, kurām pievērsu uzmanību. Apzināti nerakstīju vakarā uzreiz pēc koncerta, lai gan tad iespaidu bija vairāk un gribējās vairāk kautko uzrakstīt. Gribēju redzēt - varbūt arī šī pārdomas noplaks.
Bet. Laikam, ka šis raksts nebūs aklas sajūsmas, lielīšanas un slavēšanas pilns. Ir tāda kā neliela nesaprašana pašam sevī un savās domās pēc šī koncerta. Pirms kādiem gadiem 18, kad sāku to visu hard&heavy padarīšanu atzīt par savu mūzikas stilu, es laikam būtu čurājis karstu no domas vien, ka uz Rīgu atbrauks šī metāla ikona un staigās kādu brīdi pa to pašu zemi, un elpos to pašu gaisu. Tagad - tagad es vēroju koncertu un daudz labāk izvēlētos, lai tie pārējie cilvēki mani netraucē baudīt mūziku, kas man patīk. Man vairs nevajag vicināt gaisā roku ar paceltiem \m/ (otro un piekto pirkstu), lai būtu piederības sajūta šai mūzikai. Tā vienkārši kaut kā ir arī bez tā. Atceros to sajūsmu, ar kādu priekšējās rindas uztvēra katru Lars Ulrich dzēriena spļāvienu publikā un tam sekojošu paša dzēriena glāzes iemešanu turpat. Un, to redzot, saprotu, ka tur esmu arī es, bet tikai 18 gadus atpakaļ. Laikam katram savs laiks.
Redzēju publikā dažādus cilvēkus un kādu brīdi tieši priekšā pielīda 2 personāži, kuri, šķiet, Arēnā Rīga bija aizķērušies no kaut kāda Sensation Black. Vismaz viņu kustības mūzikas ritmos nebija asociējamas ar metāla/roka koncertu. Tāpat šķita, ka puikas ir svaigi ieēduši kādu baltu ripiņu, lai viss apkār
Bija arī šādi kā attēlā. Nezinu vai Metallica fanes, bet katrā ziņā uzmanību piesaistīja - varbūt pat vairāk kā viena otra iesildītājgrupa. Tauta izmantoja labvēlību un labprāt fotografējās ar meitenēm...
Pats koncerts. Kā jau minēju, koncerts OK, dziesmas labas, viss kārtībā. Šova gan kā tāda īsti nebija. Bija nedaudz gaismu, nedaudz dūmu, nedaudz kustīgu dekorāciju, bet tas arī viss. Vizuāli vislabākā bija dziesmiņa ONE. Tur tika izmantotas ložmetēju un sprādzienu skaņas, un arī uguns. Varbūt kaut ko nepamatoti vairāk gaidīju. Fantastiska lieta ir apaļā 360 grādu skatuve. Jo nav vairs īsti būtiski, kurā vietā tai atrasties skatītājam, jo savu daļu Metallica saņem visi klātesošie.
Vēl pie nepamatotām un nepiepildītām cerībām varu minēt Kirk Hammet solo spēlējumus. Ir dzirdēti labāki un garāki, nekā tika piedāvāts Rīgā. Jā, tie smuki ievadīja divas dziesmas - Fade to Black un vienu no populārākajām dziesmām Nothing else matters. Bet paši par sevi solo gabali mani maz iespaidoja.
Sapratu, ka laikam esmu savu laiku palaidis garām - savu labāko laiku šādu pasākumu apmeklēšanai, pat ja grupa ir viena no manām mīļākajām savā žanrā un viena no pasaules mūzikas pirmrindniecēm. Tomēr sapratu, ka, ja vēlreiz būs iespēja iet, tad iešu, jo tādā pasākumā var klausīties labu mūziku un tik skaļi, ka mājas apstākļos es to nevarētu atļauties. Bet viss atkarīgs no cenas un iespējām. :)
Ja kaut ko vēl atcerēšos, tad pierakstīšu klāt! :D
