Te nu bobis runājas vakar vakarā, kad tika apsegts naktsmieram.
Ļoti patīk man klasiskā mūzika šādā un līdzīgā stilā.
Nekas jauns, bet nu šis klipiņš mani vienmēr uzjautrina. Uzreiz garīgais +100
Jāatceras, ka viena no policijas pamatfunkcijām ir nevis sodīt, bet palīdzēt iedzīvotājiem realizēt viņu likumīgās tiesības. Attiecības ar kādu personu pēc policijas darbinieka iniciatīvas parasti veidojas apstākļos, kad tiks vai arī ir jau izdarīts pārkāpums. Šādā situācijā var rasties viedokļu mijiedarbība, kas var būt par pamatu konfliktam. Lai no tā izvairītos, policijas darbiniekam vajadzētu būt laipnam, objektīvam, sniegt paskaidrojumus, neielaisties diskusijās, neizrādīt dusmas un nepatiku. Arī ārpus darba laika policijas darbinieks nedrīkst aizmirst par to, ka pēc viņa uzvedības tiks vērtēta policija kopumā.
Šīs rokasgrāmatas mērķis ir palīdzēt policijas darbiniekam – iesācējam risināt viņam uzdotos uzdevumus cīņā ar noziedzību un sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, kā arī atvieglot normatīvo aktu, kas reglamentē policijas darbinieku tiesības un pienākumus, prasību apgūšanu. Rokasgrāmatā sniegtas praktiskas rekomendācijas policijas darbinieku rīcībai situācijās, kurās viņš varētu nokļūt savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā. Atkarībā no izmaiņām likumdošanā, rokasgrāmata periodiski tiek aktualizēta.
Policijas darbinieka rokasgrāmata
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:http://uploadingit.com/file/0xldelumowws4jnd/GR_Policijas%20darbinieka%20roka...
Nopietni jāapsver iespēja apmeklēt Saldus Saule 2011. Skyforger noteikti būtu tā vērti. :)
Kā jau solīts iepriekšējā rakstā - neliela atskaite par pirmās izfotografētās filmiņas rezultātiem. Uzreiz piebildīšu, ka skeneris (skeneris? skaneris? scanner? vai varbūt datotājs?) nekāds grandiozais nebija un manas prasmes bilžu skenēšanā arī nav nekādas izcilās, tāpēc varbūt bilžu ciparizācijas procesā ir zudusi daļa no bilžu patiesā izskata. Lai vai kā - pats esmu diezgan apmierināts ar rezultātu. Arī kļūmju skaits nav visai liels. Protams - ir kur augt un uz ko tiekties. Ir ko mācīties un piešauties...
Bet nu skatieties paši raksta izvērsumā...
Pirms kāda laika tiku pie sava vecātēva fotoaparāta ФЭД 2. Padomju laika filmiņu fotoaparāts. Varētu būt ražots ap 1960.gadu. Visu šo laiku glabājās pie vecāsmātes uz skapjaugšas. Viņa esot kādu brīdi gribējusi pārdot vai atdot kādam, jo ko tad tas vecais krāms tur stāv. Naudas izteiksmē jau nekāds lielais ieguvums nebūtu. Līdz ar to - nolēmu, ka varētu mēģināt atjaunot darba režīmā un pamēģināt kas no tā visa sanāks. Jūnija sākumā atradu informāciju par pāris potenciāliem meistariem, kas varētu atdzīvināt Fediņu. Meistars, kurš tika ieteikts kā viens no labākajiem - neatbildēja uz vairākkārtējiem telefona zvaniem, līdz ar to bija dabiska izvēle vērsties pēc palīdzības pie otra ieteiktā meistara. Maziņš neuzkrītošs foto saloniņš/darbnīca uz Aristida Briāna ielas. Paņēma pretī sirmo Fediņu un solīja pāris nedēļu laikā atdzīvināt. Ārēji vizuāli aparātiņš bija saglabājies ļoti labi, bet iekšā kaut kas niķojās. Tā nu 15.jūnijā saņēmu savu jauno veco ФЭД.
[gallery link="file" columns="4"]Aparāta labotājs pieteica, ka jāskatās pēc pirmās filmiņas kā tur viss izskatās un vai viss ir kārtībā. Pieteica, ka uz savu darbu dod pusgada garantiju. Ja kaut kas nav tā, lai pēc tās pirmās filmiņas skatos. Patīkami, ka remonts izmaksāja padsmit latus.
Protams, ka uzreiz bija obligāta nepieciešamība dabūt filmiņu un tad sākt kaut ko bildēt. Vairāki cilvēki man ieteica filmiņas meklēt fotosalonā uz Pulkveža Brieža ielas. Glabājot ledusskapī/vēsā stendā (izrādās tā esot jādara) un tieši tur arī lielākā daļa pērkot filmiņas, nu vismaz amatieri. Es kā reizi tāds esmu... Tāpēc dodos turp un tiku pie UK ražotas filmiņas par 1,90 Ls. Lai gan pašlaik esmu safotografējis tikai kādus 5-6 kadrus. Nav jau digitālais - nevaru aspkatīties ātrāk kā pēc 36 kadru izbildēšanas un filmiņas attīstīšanas. Pašlaik ir tas nesakidrais gaidīšanas laiks. Ir pilnīga neziņa, kas tur būs un vai būs sanācis.
Protams, ka neatņemama lieta tagad ir meklēt internetā (remember? - STFG) dažādu literatūru par analogo fotogrāfiju, par slēdža ātrumiem, par fokusēšanu...
Pēc 30 kadriem redzēsim, kas sanāks: vai ir labi salabots aparāts, vai es kaut ko atceros no visām tiem foto pamatiem, vai būs tālāka interese. Tad arī varēšu atskaitīties.
Kādu dienu izlēmu parevidēt filmu folderīti uz datora. Uzgāju pēdējo, kā izrādās piekto pēc skaita, no Universālo kareivju filmām. Es gan laikam esmu tikai divas no tām citām redzējis, bet esmu gandrīz drošs, ka neko neesmu zaudējis.
Turpinājums iesāktajai tēmai. Sliktie pret labajiem. Labie netiek galā ar parastajiem, bet speciālajiem spēkiem un jāliek lietā universālie kareivji (citējot Skyforger: pus cilvēks, pus zvērs - respektīvi, kiborgi). Bet tavu brīnumu - arī tie netiek galā, tad jāvelk no azotes personāžs, kuru tēlo Van Damme.
Vispār jau skumjš stāsts par to, kas notiek, ja savlaicīgi no bruņojuma neizņem vecus ieročus. Lai gan tajā pat laikā gribas parādīt, ka vecie ieroči ir labāki, nekā jaunie, jo tiem ir saglabājusies kaut kāda daļa cilvēciskuma, kuras nav pilnībā robotizētām mašīnām (universālajiem kareivjiem). Rezultātā jāskatās kā mana mammas vecuma onka (Van Damme) skraida apkārt un slaktē cilvēkus cēla mērķa labad. It kā ar to nepietiktu - izvelk uz īsu brīdi vēl vienu pirmspensijas vecuma cilvēku Dolph Lundgren. Tas gan ātri tiek likvidēts, jau kārtējo reizi, lai gan šoreiz šķiet visātrāk no visām reizēm. Bet nu tur ir viens cits spēcīgais kibordziņš, kurš ļoti atgādina Aleksandru Radulovu no KHL hokeja kluba "Salavat Julajev" (laikam tāpēc, ka tāds čečenisks pēc izskata). Skumji, ka vēl joprojām režisori un kinokompānijas grib kāpt uz visiem iespējamiem grābekļiem, kurus atrod savā tuvumā. Labākajā gadījumā ir tikai dažas filmas visā kino vēsturē, kur kāds no turpinājumiem ir labāks par pirmo. Bet šie spītīgi grib pārbaudīt - a moš? Un - figvams! Kārtējais.
Nelietderīgi patērēts laiks. Arī nekādus ekrān(šāv)iņus netaisīju, jo nekavējoties atbrīvoju vietu uz datora - labāk, lai šie megabaiti stāv tukši.
Vēl divas dienas pirms koncerta biju pārliecināts, ka koncerta man nebūs, bet dažu apstākļu dēļ un, pateicoties draugiem, tomēr tika saņemts nenoraidāms priekšlikums.
Biju. Vakar biju. Uz koncertu. Redzēju. Dzirdēju. Viņi ir īsti. Koncerts bija labs. Par pašu koncertu varbūt mazāk gribu ko teikt, jo nospēleja un nodziedāja, un noārdījās ļoti labi. Kā bieži vien to esmu redzējis kādos koncertierakstos. Metallica savus koncertus tiešām atstrādā no sākuma līdz beigām. Pašatdeve milzīga. Darbs ar publiku lielisks. Dziesmas lieliskas [lai gan arī tās jau labu laiku šķiroju kategorijās "der"/"neder" man]. Bet ir daži BET - lietas, kas tika pamanītas, kurām pievērsu uzmanību. Apzināti nerakstīju vakarā uzreiz pēc koncerta, lai gan tad iespaidu bija vairāk un gribējās vairāk kautko uzrakstīt. Gribēju redzēt - varbūt arī šī pārdomas noplaks.
Bet. Laikam, ka šis raksts nebūs aklas sajūsmas, lielīšanas un slavēšanas pilns. Ir tāda kā neliela nesaprašana pašam sevī un savās domās pēc šī koncerta. Pirms kādiem gadiem 18, kad sāku to visu hard&heavy padarīšanu atzīt par savu mūzikas stilu, es laikam būtu čurājis karstu no domas vien, ka uz Rīgu atbrauks šī metāla ikona un staigās kādu brīdi pa to pašu zemi, un elpos to pašu gaisu. Tagad - tagad es vēroju koncertu un daudz labāk izvēlētos, lai tie pārējie cilvēki mani netraucē baudīt mūziku, kas man patīk. Man vairs nevajag vicināt gaisā roku ar paceltiem \m/ (otro un piekto pirkstu), lai būtu piederības sajūta šai mūzikai. Tā vienkārši kaut kā ir arī bez tā. Atceros to sajūsmu, ar kādu priekšējās rindas uztvēra katru Lars Ulrich dzēriena spļāvienu publikā un tam sekojošu paša dzēriena glāzes iemešanu turpat. Un, to redzot, saprotu, ka tur esmu arī es, bet tikai 18 gadus atpakaļ. Laikam katram savs laiks.
Redzēju publikā dažādus cilvēkus un kādu brīdi tieši priekšā pielīda 2 personāži, kuri, šķiet, Arēnā Rīga bija aizķērušies no kaut kāda Sensation Black. Vismaz viņu kustības mūzikas ritmos nebija asociējamas ar metāla/roka koncertu. Tāpat šķita, ka puikas ir svaigi ieēduši kādu baltu ripiņu, lai viss apkār
Bija arī šādi kā attēlā. Nezinu vai Metallica fanes, bet katrā ziņā uzmanību piesaistīja - varbūt pat vairāk kā viena otra iesildītājgrupa. Tauta izmantoja labvēlību un labprāt fotografējās ar meitenēm...
Pats koncerts. Kā jau minēju, koncerts OK, dziesmas labas, viss kārtībā. Šova gan kā tāda īsti nebija. Bija nedaudz gaismu, nedaudz dūmu, nedaudz kustīgu dekorāciju, bet tas arī viss. Vizuāli vislabākā bija dziesmiņa ONE. Tur tika izmantotas ložmetēju un sprādzienu skaņas, un arī uguns. Varbūt kaut ko nepamatoti vairāk gaidīju. Fantastiska lieta ir apaļā 360 grādu skatuve. Jo nav vairs īsti būtiski, kurā vietā tai atrasties skatītājam, jo savu daļu Metallica saņem visi klātesošie.
Vēl pie nepamatotām un nepiepildītām cerībām varu minēt Kirk Hammet solo spēlējumus. Ir dzirdēti labāki un garāki, nekā tika piedāvāts Rīgā. Jā, tie smuki ievadīja divas dziesmas - Fade to Black un vienu no populārākajām dziesmām Nothing else matters. Bet paši par sevi solo gabali mani maz iespaidoja.
Sapratu, ka laikam esmu savu laiku palaidis garām - savu labāko laiku šādu pasākumu apmeklēšanai, pat ja grupa ir viena no manām mīļākajām savā žanrā un viena no pasaules mūzikas pirmrindniecēm. Tomēr sapratu, ka, ja vēlreiz būs iespēja iet, tad iešu, jo tādā pasākumā var klausīties labu mūziku un tik skaļi, ka mājas apstākļos es to nevarētu atļauties. Bet viss atkarīgs no cenas un iespējām. :)
Ja kaut ko vēl atcerēšos, tad pierakstīšu klāt! :D
