Atgriežos šeit pēc padsmit gadiem. Toreiz biju vēl pusaudzis šeit esot. Bet atmiņas, lai arī varbūt pabalējušas, bet tomēr ir palikušas ļoti pozitīvas. Pozitīvas tās, protams, ir arī dēļ cilvēkiem ar ko biju kopā toreiz šeit, bet lielā mērā positīvas arī par pašu pilsētu. Tad nu šeit manas pārdomas par to, kā bija tagad. Tad nu par saviem iespaidiem šajā pilsētā, uz kuru vedod visi ceļi, kas ir viena no modes pilsētām, kas atrodas uz 7 pakalniem, kuru esot dibinājuši Romuls un Rems, kuras teritorijā atrodas vēl arī viena valsts, valsts, kurā esot dzimis fašisms, galvaspilsēta... Par Romu.
Sākšu no paša sākuma. Mans ceļš (arī pa gaisu ierodoties var uzskatīt, ka tas bija ceļš) uz šejieni veda no Briseles. Un tā vietā, lai lidotu ar ierasto AirBaltic, šoreiz lidoju ar Alitalia. Ir divas būtiskas lietas-atšķirības - pirmo reizi lidoju Airbus un atsaucu atmiņā senos laikus - par naškiem un dzērieniem nebija jāmaksā. Katrā ziņā abas lietas ir pieskaitāmas pie pozitīvajām. Otrā pati par sevi visu paskaidro - #haļava, bet pirmā pati par sevi nav nekas ārkārtējs, kā tikai tas fakts par sevi un vēl tas, ka Airbus bija krietni lielāks par mūsu AirBaltic ļodenēm. Līdz ar to stabilāks, mazāk kratīja un vispār viss baigi superīgi.Ierados Romā diezgan pavēlu - ap plkst. 22:30 un kaut kā misējās ar pareizās izejas atrašanu no stacijas Termini, kura ir Romas centrālā stacija, jo šeit viss ienāk un krustojas, ieskaitot abas metro līnijas. Sanāca iet ar kājām kādu lieku puskilometru pa ne to labāko apkārtni, kurā mitinās un nakšņo ne tie labākie cilvēki, kuri turpat guļ, ēd, dzer un nokārtojas. Nav tas labākais, kur pastaigāties ģērbtam uzvalkā, ar datorsomu plecos un koferi pie rokas. Bet nu turpinot ceļu es sapratu, ka šeit es tomēr jūtos krietni labāk un drošāk nekā, ja tādā pašā paskatā dotos ar kājām no mūsu stacijas Maskačkas virzienā, vai uz tirgus pieturas pusi. Un to pašu es jutu visu savu uzturēšanās laiku - lielāku drošības sajūtu visur, izņemot šķērsojot ielu. Par to pēc brīža.Ierados savā viesnīcā. It kā 3 zvaigznes kāds viņai piešķīris, bet nu es gribētu paskatīties tā cilvēka acīs, kurš devis akceptu to zvaigžņu skaitam... Faktiski jau es zināju, ka Romā viesnīcu numuriņi ir ļoti mazi, bet nu šis kopā ar visām citām lietām mani tomēr spēja pārsteigt. Istabiņā faktiski bez gultas ir tikai maziņš skapis drēbēm, maziņš ledusskpītis, kurš ir tukšs (bet vismaz strādā), kā arī rakstāmgalds un krēsls pie tā. Vairāk faktiski arī nekā nav, ieskaitot arī brīvās vietas, lai pa to telpu pārvietotos. Bet nu kaut kā var. Ir arī mazītiņa vannas istaba ar dušu un wc. Ir uzstādīts arī TV aparāts ar dekoderi, bet nav pieejama pults ne vienam no aparātiem, tādas neatradās arī pēc jautāšanas. Bet nu tāpat tas neko nedotu, jo dekoderis nekādu signālu neuztver. Bija problēmas arī ar telefona zonu. Iespējams, ka nezutver dēļ tā, ka istabiņa atrodas ēkas vidū, līdz ar to priekšā daudz mūru. Un tas savukārt nozīmē to, ka istabiņai nav neviena paša loga. Klaustrofobiskam cilvēkam varētu būt pagrūti. Lai vai kā - sākumā biju diezgan šokēts un pat varbūt arī dusmīgs, bet pēc tam secināju, ka tas taču nav nemaz tik būtiski - jo pa dienu ir šeptes, pēc tam vajag tikai dušu un tad uz klaiņošanu pa pilsētu. Pēc kā atkal vajag dušu un gultu. Un neko vairāk. Līdz ar to, ja loģiski padomā, tad jau var arī kaut kā sameklēt arī pozitīvās puses. Nu jā, vienīgi neko pozitīvu nevarēju sameklēt faktā, ka vannas istabā (faktiski dušas/poda/izlietnes istabā) nedega gaisma, kura tā arī netika salabota līdz manai aizbraukšanai. Jā, bet mājaslapa viesnīcai (www.hotelventisettembre.com) pat tīri neko izskatījās. Redz kā var iepakot mēslu sakarīgā papīrītī un tirgot to kā konfekti. Lai arī lētu konfekti. Jā - bet brokastu piedāvājums gan atbilda arī mājaslapas bildītēs publicētajām. Faktiski tas nzīmē, ka turpmāk pie viesnīcas rezervāciju variantu akceptēšanas būs jāpapēta sīkāk vai arī pie papildprasībām jānorāda: ir vismaz viens logs ar neaizsegtu skatu uz pilsētu
Daļu no maniem mirkļa iespaidiem un pārdomām jau publiskoju laika gaitā ar Twitter palīdzību (kurš arī man sinhronizējas ar Draugiem.lv), līdz ar to gluži visu to pašu nepārstāstīšu, bet mēģināšu atcerēties tās lietas, kas tiešām ir palikušas atmiņā, jo radīja spēcīgākos iespaidus. Gan jau sanāks arī atkārtoties, bet nu ko tur padarīt... Bet to publiskošu nākošajā ierakstā, lai šis viens nav pārāk garš. Jo nākošajā rakstā ir padomā vairāk pievērsties pozitīvām lietām. :)