Atkal esmu izbraucis. Cerams, ka nekas ārkārtējs nenotiks kā tas mēdz būt, kad neatrodos LV. Cik palasīju ziņu portālos - 16.marta šovi pagaidām ir noritējuši mierīgi, tad atliek tikai cerēt, ka solītā (vai drīzāk baumotā) zemestrīce nebūs un šis izbrauciens nekādus grandiozus noteikumus nenesīs.
Bet nu dažas pārdomas par šodienu. Sākās rīts samērā nelāgi, jo dodoties uz taksīti rīta agrumā, nedaudz paslīdēju uz ledus tieši ar to kāju, kurai celis ir traumēts un daudz netrūka, lai "Labrīt, šoferīt!" vietā kliegtu, bļautu un lamātos. Nebūtu bijis visai smuki, bet nu noturējos. Secinājums tikai viens - pēc atgriešanās mājās būs noteikti atkal jāapmeklē traumatologs/ķirurgs un jātiek skaidrībā līdz galam, kas ar to ceļgalu tur īsti ir: meniska problēmas vai saišu problēmas vai vēl sazin kas... :(
Lidostā viss iet raiti, nekādas aizliegtas vielas nevedu un drošības dienestiem nešķietu pārlieku interesants. Bez tam viņi ir vairāk pievērsušies kādam indivīdam, kurš jau kādu 4-5 reizi iet cauri detektoram, kurš uzstājīgi pīkst un liek personai meklēt aizvien jaunus un jaunus metāla gabalus, ko atrādīt. vilšanās ir, kad pamanu, ka gaisa kuģis, kuram mani būs vizināt, ir stulbais Bombardier Q400 Nextgen (attēlā).
Nu nepatīk man šīs lidmašīnas, nepatīk un viss. It kā nedaudz nomierināja tas, ka visa ekipāža (vismaz lielākā daļa) bija tā pati, kura apkalpoja manu iepriekšējo lidojumu pagājušā gada decembrī. Toreiz Rīgā bija nenormāli spēcīgs vējš un lidmašīna sēdās gandrīz vai driftā un šupojoties no viena spārna līdz otram. Pilots bija gana meistarīgs un viss beidzās labi. Tā kā šoreiz nekāds milzīgais vējš nav prognozēts, tad vēl jo vairāk tas nomierina. Bet nu savu negatīvo iespaidu par Bombardieri atstāj svaiga gaisa trūkums lidojuma laikā, kā arī lidojuma otrā pusē ir tik karsts, ka pat brīžam jau sāk sviedri uz pieres parādīties. Iebūvētais gaisa pūtējs neko prātīgu un vēsāku arī nepiedāvā, tā kā nākas pieciest. Bet nu manus aizspriedumus pret lidmašīnu tas tikai pastiprina. Un kā stjuarte teica, tad lidmašīnas priekšpusē viss esot normāli. Man tas neko nedod, jo esmu 17.rindā. Jāmēģina atpakaļbraucienā tikt tuvāk. Lai gan atpakaļ ir plānota normāla lidmašīna.
Kas tālāk? Tālāk gaidu zvanu no dažiem latviešu draugiem, kas ikdienā uzturas Briselē. Ko pēc tam? Nu visticamāk, ka nekādu leģionāru gājienu nerīkosim un diezvai arī karogu alejas izveidošana varētu būt dienas uzdevums. Tāpat arī nekādus arhitektūras pieminekļus šajā pilsētā man vairs nav plānos skatīt. Plānā ir skatīties hokeju - vai nu Dinamo Rīga pēdējo, vai vienkārši kārtējo, spēli pret Lokomotīvītes komandu. Izmantojot iespēju, jāpasaka publisks paldies par visādu Djadju Fedju esamību, kuri palīdz uzstādīt dzimtenes šķīvīšus, lai var redzēt Latvijas (un citus) kanālus.
So long, farewell...