Sākotnēji gribēju padalīties pārdomām par lidojumu kā tādu un novērojumiem tā laikā, bet nu beigās arī papildinājums par jau kārtējo aizķeršanos ar dažādām organizatoriskām lietām atlidojot uz Briseli.
Tātad lidostā, kā jau lidostā – viss kārtībā lielos vilcienos, lai gan ir problēma iečekojoties (nejaukt ar Foursquare iečekošanos, jo ar to viss bija OK) – parasti jau tomēr viena bagāžas vienība tiek iekļauta cenā – tomēr šoreiz aģentūra, kas rezervē visu, ļoti “patīkamā” veidā ir pasūtījusi biļetes bez iekļautas bagāžas. Par laimi šī problēma tika jau laikus piefiksēta un e-pastā aģentūra piekrita, ka tā ir viņu kļūda un varēšu izdevumus piedzīt no viņiem pēc tam. Problēmiņa, bet nu ne tik būtiska. Ejam tālāk. Nākošā lieta – kāpšana lidmašīnā. Nu goda vārds nesaprotu es tos cilvēkus, kas izveido bezsakarīgi garu rindu un stāv tajā ilgas minūtes, jo tie pirmie rindā ir salīduši tie, kuriem biļetes ir pašā priekšā lidmašīnai. Nu un tad visiem ir jāgaida kamēr viņi savas pekeles sapako un vēl neskaitāmas reizes ceļās kājās, lai izvilktu no mantām vai nu avīzi, vai kādu atskaņotāju, vai košļenes vai vēl kādu vitāli svarīgu lietu. Atceros, ka dažām aviokompānijām (kādreiz tā bija Aegean Airlines, gan jau vēl kādām) bija smuki sakārtota sistēma, ka sauca pēc numuriem cilvēkus – sākumā tālākos, pēc tam tuvākos un viss ļoti veikli gāja uz priekšu. Bet nu acīmredzot EarBoltikam tas ir par sarežģītu. Nē, nu varbūt tur ir kāds cits gaisa drošības apsvērums, kas man nav zināms, bet... nu man viņš nav zināms.
Lidojums. Nu lidojums, kā jau lidojums, nekas ārkārtējs, nekas pārsteidzošs. Piefiksēju tikai 2 pārdomas – pirmā – man kā ilggadīgam (bijušajam) jelgavniekam lidojums ar gaisa bedrēm ir tikai apliecinājums tam, ka es pārvietojos, nekādas citas emocijas tas nerada un var pat teikt, ka nedaudz pat izbaudu gaisa bedru esamību. Citādi tā līdzenā pārvietošanās ir tik garlaicīga. Otrā – ja pirms nosēšanās blakus cilvēks sāk kaut ko murmināt zem deguna – tas ir nedaudz satraucoši. Un būtībā svarīgākais ir novērtēt un mēģināt atpazīt tautību cilvēkam – secinot, ka ādas krāsa ir balta un izcelsme ir eiropeiska, nedaudz nomierinos. Kad pamanu, ka cilvēks neuzkrītoši pārmet krustu nevis pasakās Allāham, nemiers pazūd pilnībā. Arī lidmašīna piezemējas veiksmīgi un gludi. Vai nu pati no sevis, vai arī pateicoties murminātājam (patiesībā murminātājai). Un vēl pie nosēšanās sapratu, ka man arī besī tā amerikāniskā tradīcija aplaudēt pēc veiksmīgas nosēšanās. Par laimi Eiropā nav bieža parādība un tādas nav arī šoreiz.
Uz pilsētu. Par laimi šoreiz man ir pretī draugs, kas ir sarunāts manis transportēšanai līdz viesnīcai. Tieku līdz viesnīcai un pat izrādās, ka man ir rezervēts numurs (ir bijuši gadījumi arī kad nav), bet piebilde, kuru saņemu recepcijā (uzņemšanā) manu skepsi noliek pie vietas – man paredzēto 2 nakšu vietā ir rezervācija tikai uz vienu. Protams, ka mani argumenti un vēlāk sekojošā e-pastu uzrādīšana, kur ir minētas 2 naktis – nav būtiski argumenti. Un to jau es arī ļoti labi saprotu – cik tie aģentūras vafeļēdāji (newstravel.eu) ir rezervējuši, tik arī ir. Nu ko – katrā ziņā mana vizīte Eiropas galvaspilsētā atkal ir ar piedzīvojumiem un turpinājums piedzīvojumiem būs rīt.
Papildus gribu teikt, ka AirBaltic Mobile Card ir diezgan laba līmeņa mēsls – vismaz mans vērtējums pašreiz ir tāds. Lai arī pēc cipariem un tarifiem ir kārdinošāk izmantot to, nevis LMT pieslēgumu, bet nu tāpat tā ir naudas kāstuve un mans kredīts rūk manāmi. Par piekļuvi NETam viesnīcā – tas arī ir apbrīnas vērts stāsts – goda vārds nesaprotu, kāpēc Hilton līmeņa viesnīcas plēš par netu 12 EUR par stundu vai cita opcija 24 EUR par 24 stundām. Bet nu varbūt tāpēc arī plēš, ka Hilton. Ai – vispār besī man viss šis bardaks! Un pašreiz nožēloju, ka lidostas šmigas veikalā nenopirku neko...