Kopš lielajiem lielajiem saliem subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ esmu pasācis biežāk izmantot sabiedrisko transportu. Faktiski nedēļas griezumā tas izskatās šādi: 3 dienas nedēļā uz darbu dodos ar sabiedrisko, 2 dienas ar personīgo transportu. Finansiāli vēl joprojām neesmu sapratis vai maz vispār ir atšķirība, un vai vispār manā gadījumā sabiedriskais transports ir pieņemama alternatīva, bet šoreiz ne par to. Ģimenē izdomājām, ka kādu laiku šādi pamēģināsim. Mēģinam.
Visbiežāk izmantoju tramvajus, jo tomēr sastrēgumi gadās mazāk nekā citiem, lai gan ir arī izņēmumi, kāds tieši bija arī 7.nedēļas piektdienā, kad Barona iela virzienā uz centru bija sastrēgusi vismaz 4 kvartālu garumā (kā par nelaimi biju nosēdinājis telefona akumulatoru, līdz ar to - vizuālu pierādījumu nav, bet gan jau kaut kur iekš "3vē" ir kāda bilde).
7. tramvaja maršrutā atrodas tāda vietā, kā nakts patversme (Maskavas ielā 207, starp Lido un Lubānas ielas pieturām) cilvēkiem, kuriem nav māju un nav noteiktas dzīves vietas, jeb tautā sauktiem par BOMŽiem. No krievu valodas nācis saīsinājums, kas iegājies sarunvalodā, bet varbūt var izmantot, piemēram, BND vai BNDz, vai BND(z)V, vai varbūt saīsinot vēl vairāk - BēDZē un deminutīva formā varētu šāds cilvēks būt bēdzītis. Ai labi - aizfilozofējos.
Tātad - naudiņas bēdzīšiem nav (daudz) un, ja ir, tad tai ir paredzēts pavisam cits pielietojums, nevis ETalonu pirkšana. Pielietojums visbiežāk saistīts ar šķidro kurināmo vai sauso kūpināmo. Bet braukt ta gribās, jo kājiņas ir notipinātas un vairs nejaudā paiet. Vēl bēdzīšiem ir pazīme, ka viņu drēbes no lielās staigāšanas ir ļoooti "piesvīdušas" ar dažādām vielām, līdz ar to šos cilvēkus pat aklie nesajauks. Tā nu viņi ieraušas sabtransā, visbiežāk pieturā pie tirgus un tad nu brauc cik paveicās.Tie, kas nav "kurinājuši" uz patversmi (lai gan aukstajā laikā uzņemot arī vieglā reibumā), tie, kam ir paveicies vairāk un kurināmais ir patērēts, tie brauc tālāk. Cik tālāk nezinu - nav bijusi vēlme pārbaudīt. Bet nu iespējams uz kādiem dārziņiem vai vēl kaut kur.
Bet visvairāk manu uzmanību bēdzīšu uzvedībā ir piesaistījis veids kā viņi apmierina kāri atpūtināt dzīves pieredzes nogurdinātās kājas (tiek pie sēdvietām), kad visas vietas ir aizņemtas. Iešvempjoties sabtransā viņi taisnā ceļā uzņem virzienu pie tuvākās sēdvietas. Apstājas cieši līdzās un tad šūpojas vienā ritmā ar sabiedrisko transportu un savu (ne)skaidrības pakāpi. Un ik pa brītiņam aizvien vairāk pietuvojas sēdētājam, tā radot viņā diskomfortu. Ir bijuši brīži, kad liekas bēdzītis jau tūlīt jau sēdēs tam nelaimīgajam pasažierim klēpī. Visbiežāk cilvēki saērcināti lec kājās un dodas prom. Cits lamādamies, cits ne, bet rezultāts ir panākts - kārotā vieta ir iegūta. Un šāda veida aktivitātes brīvo vietu iegūšanā esmu pamanījis jau vismaz 4-5 reizes un vienreiz pats šādi tiku izsēdināts. Sajūtas ir nepatīkamas, lai neteiktu pretīgas. Līdz ar to labāk pastāvēt.
Papildus tam - biļešu kontrolieri arī ir diezgan "iejūtīgi" pret bēdzīšiem - labākajā gadījumā liekot izkāpt, bet bieži vien arī neliekoties ne zinis par viņiem. Nezinu vai tā ir līdzjūtība, vai vienkārši nevēlēšanās tērēt laiku, jo tāpat neko no viņiem taču nevar ne iekasēt, ne kā. Var tikai aplipt ar šīm visām smakām vai varbūt pat kādām slimībām stumjot bēdzīti uz izeju. Droši vien arī pašvaldībniekiem pofigs.
Un tā nu viss arī turpinās.