Tātad, šodien bija darba diena. Sanāksme visas dienas garumā. Ar 2 kafijas pauzēm un pusdienu pārtraukumu. Nacionālas lietas caur Eiropas prizmu. Nu vai kaut kā līdzīgi, jo tik labi politikas teoriju nemācījos (lai piedod godātais profesors M.Ašmanis) un bez atkārtošanas atceros vēl mazāk tās definīcijas. Bet ne par to mans stāsts. Daži novērojumi no šodienas sanāksmes, kuri man šodien šķita interesanti vai vismaz atzīmējami:
1) pat pēc vairāku gadu partraukuma Eiropas Komisijas amatpersonu mīļākais izteiciens pēc jautājuma "Vai vēl kāds vēlas papildināt šo punktu?" un nesaņemot nekādu reakciju vai saņemot noliedzošu galvu mājienus, ir "This does not seem to be the case." Vērtība, kas nemainās;
2) nezinu vai vienkārši man tā sakritis vai tā vienkārši ir, bet joprojām ir bauda kalusīties kā runā briti angļu valodā. Skaisti, nosvērti un pat var teikt izsmalcināti. Vai arī vienkārši vispārējais angļu valodas fons ir parāk atšķirīgs, ņemot vērā valstu skaitu un dažādākos akcentus, kas skanējumu iespaido. Protams, ka dzimtā valoda ir dzimtā valoda. Bet nu patīkami klausīties;
3) viens no šādiem akcentiem un nedzimtās angļu valodas lietotājiem šodien lika man satrūkties - viņš tā dīvaini izrunāja burtu "o", sākotnēji likās, ka viņš saka o vietā a, bet vēlāk ieklausījos, ka tas ir kaut kas pa vidu starp abiem. Tas pats par sevi vēl nebūtu nekas, ja vien šis vārds, kas iecirtās ausīs nebūtu bijis - "focus". Kas skanēja stipri, stipri līdzīgi [fakas]. Bet turpinājums bija vēl šausmīgāks - par to nākošajā punktā;
4) nekad neesmu sapratis, kas motivē angliski runājošus, vai saprotošus vecākus saviem bērniem dot vārdu DICK. Nu nesaprotu un viss. Nu lūk - šodienas sanāksmes vadītājs bija bērnībā (neticu, ka pats mainīja apzinīgā vecumā) saņēmis šādu "dāvanu" no vecākiem. Un šis dīvaini runājošais (3.punktā minētais) cilvēks vienā epizodē saka: "Mr.Chairman! Dick! Commision should focus..." tālāk daudzpunktes vietā bija loģisks teksts, bet, ja izrauj no konteksta, tad sanāk trakas lietas! Knapi novaldījos, lai nesāktu zviegt.
Patīkami pārsteidza francūži, jo atšķirībā no senākas pagātnes nebija sajūta, ka cilvēkiem ir nacionālā pozīcija jebkurā jautājumā, sevišķi - uzdevums, darīt neiespējamu jebkādu diskusiju par jebkuru tēmu. Labojušies. Vai arī nebija tik ļoti viņiem svarīgas lietas maināmas papīros.
Tagad domāju, ka jāiet kāds mazs līkumiņš vēl uz atvadām izmest pa pilsētu. Fotoaparāts joprojām vēl nav izmantots, bet nu mani māc bažas, ka gribēšu staipīt bezjēdzīgi viņu līdzi. Un tikai papildus pievērst sev uzmanību ar tūristu atpazīšanas aksesuāru. Ja nu kas - arī telefona pixeļu skaits ir daudz maz pietiekams.
Au revoir. À bientôt.