Atkal Eiropas galvaspilsētā

Atkal esmu izbraucis. Cerams, ka nekas ārkārtējs nenotiks kā tas mēdz būt, kad neatrodos LV. Cik palasīju ziņu portālos - 16.marta šovi pagaidām ir noritējuši mierīgi, tad atliek tikai cerēt, ka solītā (vai drīzāk baumotā) zemestrīce nebūs un šis izbrauciens nekādus grandiozus noteikumus nenesīs.

Bet nu dažas pārdomas par šodienu. Sākās rīts samērā nelāgi, jo dodoties uz taksīti rīta agrumā, nedaudz paslīdēju uz ledus tieši ar to kāju, kurai celis ir traumēts un daudz netrūka, lai "Labrīt, šoferīt!" vietā kliegtu, bļautu un lamātos. Nebūtu bijis visai smuki, bet nu noturējos. Secinājums tikai viens - pēc atgriešanās mājās būs noteikti atkal jāapmeklē traumatologs/ķirurgs un jātiek skaidrībā līdz galam, kas ar to ceļgalu tur īsti ir: meniska problēmas vai saišu problēmas vai vēl sazin kas... :(

Lidostā viss iet raiti, nekādas aizliegtas vielas nevedu un drošības dienestiem nešķietu pārlieku interesants. Bez tam viņi ir vairāk pievērsušies kādam indivīdam, kurš jau kādu 4-5 reizi iet cauri detektoram, kurš uzstājīgi pīkst un liek personai meklēt aizvien jaunus un jaunus metāla gabalus, ko atrādīt. vilšanās ir, kad pamanu, ka gaisa kuģis, kuram mani būs vizināt, ir stulbais Bombardier Q400 Nextgen (attēlā). 

Kādam nepatīk, ka mēdzu izbraukt no valsts

Ja TUR augšā kāds ir, tad viņam noteikti ir kaut kādi iebildumi pret manu atrašanos citās valstīs. Nepietiek jau ar interesantiem notikumiem, kad tur atrodos, bet tagad jau dažādi jautrības priekšvēstneši notiek vēl pirms došanās. Pirms plānotā brauciena nolēmu savu nolietoto kredītkarti apmainīt pret svaigāku. Dažreiz pārdevēji ilgi pētīja vai tā maz ir īsta kredītkarte un mēģināja uz tausti noskaidrot uz tās uzdrukātos cipariņus. Nu nekas ārkārtējs, viss parasti - Standart operational procedure.

Neveiksmes turpina vajāt

Nu tātad - šobrīd jau laikam bez šaubām šo varu pasludināt par savu neveiksmīgāko izbraukumu ārpus valsts. Pirmais izbraukums, kuru es uzskatīju par savu neveiksmīgāko bija kādus 6 gadus atpakaļ un tas bija mans pirmais ceļojums uz ... kāda sakritība - BRISELI. Toreiz - izņemot vienā no viņu bankomātiem naudu, man vienkārši neizdeva to naudu, bet pēc vēršanās bankā (mana LV banka pieprasa BE bankai info) - atbilde bija, ka viss ir kārtībā, ka nauda izdota... Tā nu es toreiz ielidoju uz 50 EUR.

Šoreiz tieši šādu summu man maksāja viesnīcas ieejas kartes izvilkšana no maka savienojumā ar to debīlo vēju, kas te laukā plosās. Idiotiski un tizli, neiespējami, nožēlojami neveikli, bet noticis fakts. Velkot ārā karti, acīmredzot aizķērās banknote un kopā ar to arī daži čeki par dažādiem norēķiniem. Un tad draudzīgi - naudiņa un čeki virpuļojot gaisā aizlidoja kaut kur uz tuvākajām sliedēm. Tā kā, ja esi dzelzceļa darbinieks kaut kur pie Schuman, tad varbūt tev paveiksies. Nu vai kādam vietējam dzīves pabērnam.

Bāc - nu tāds lūzers jūtos pašlaik. Tizli, bet, ko nu vairs. Atlicis tikai tik, cik uzrakstīt par to šeit. Un tas tāpat neko nemaina.

Dumpinieks

Izdarīju visu pilnīgi pretēji, tāpēc arī dumpinieks. :) Bet vispār - cita viesnīca, augstāks stāvs (15. pret iepriekšējo 11.) un ir iespēja "aizņemties" NETu. Nezinu, cik ilgi darbosies, bet nu pašlaik darbojas. Nu lūk un šāds tad pašlaik ir #skatspalogu -

(Litle less) Damn Brisele. Otrā diena.

Nu šodiena vairs nešķiet tik gluži traka un negatīva. Lai arī vakar vakarā jau biju sagatavots, ka man no rīta ar visām mantām ir jāizčekojas, mantas jāatstāj līdz vakaram un tad jāskatās, kas būs. Rezultātā vakar tika veikta apģērbu maiņa: darba drēbes laukā, cilvēku drēbes iekšā. Bet nu no rīta pārprasīju - un viesnīca bija mierā ar to, ka mantas paliek numurā, jo "gan jau nokārtosies. Nokārtojās. Ar viesnīcu un aģentūru ir panākta saprašanās un nav jādzīvojas kopā ar cittautībniekiem pie Ziemeļu stacijas. Nakšņošu tajā pašā viesnīcā. Atrisinājums ir gaužām vienkāršs - aģentūra savu darbu bija izdarījusi, lai arī tikai dažas stundas pirms manas ierašanās (tipa man tagad būtu jāatvainojas par uzbrukumu aģentūrai vakar, bet nu ir arī viņu vaina, tā kā nekā). Bet tikai atšķirība tā, ka rezervācijas uz mana vārda bija divas - par katru nakti atsevišķi. Nu lūk un šis fakts viesnīcai nebija sagremojams. Šādu augstāko matemātiku laikam nebija gaidījuši.

Lidojums un Damn Brussels!

Sākotnēji gribēju padalīties pārdomām par lidojumu kā tādu un novērojumiem tā laikā, bet nu beigās arī papildinājums par jau kārtējo aizķeršanos ar dažādām organizatoriskām lietām atlidojot uz Briseli.

Tātad lidostā, kā jau lidostā – viss kārtībā lielos vilcienos, lai gan ir problēma iečekojoties (nejaukt ar Foursquare iečekošanos, jo ar to viss bija OK) – parasti jau tomēr viena bagāžas vienība tiek iekļauta cenā – tomēr šoreiz aģentūra, kas rezervē visu, ļoti “patīkamā” veidā ir pasūtījusi biļetes bez iekļautas bagāžas. Par laimi šī problēma tika jau laikus piefiksēta un e-pastā aģentūra piekrita, ka tā ir viņu kļūda un varēšu izdevumus piedzīt no viņiem pēc tam. Problēmiņa, bet nu ne tik būtiska. Ejam tālāk.

Impressions de jour

Tātad, šodien bija darba diena. Sanāksme visas dienas garumā. Ar 2 kafijas pauzēm un pusdienu pārtraukumu. Nacionālas lietas caur Eiropas prizmu. Nu vai kaut kā līdzīgi, jo tik labi politikas teoriju nemācījos (lai piedod godātais profesors M.Ašmanis) un bez atkārtošanas atceros vēl mazāk tās definīcijas. Bet ne par to mans stāsts. Daži novērojumi no šodienas sanāksmes, kuri man šodien šķita interesanti vai vismaz atzīmējami:

1) pat pēc vairāku gadu partraukuma Eiropas Komisijas amatpersonu mīļākais izteiciens pēc jautājuma "Vai vēl kāds vēlas papildināt šo punktu?" un nesaņemot nekādu reakciju vai saņemot noliedzošu galvu mājienus, ir "This does not seem to be the case." Vērtība, kas nemainās;

2) nezinu vai vienkārši man tā sakritis vai tā vienkārši ir, bet joprojām ir bauda kalusīties kā runā briti angļu valodā. Skaisti, nosvērti un pat var teikt izsmalcināti. Vai arī vienkārši vispārējais angļu valodas fons ir parāk atšķirīgs, ņemot vērā valstu skaitu un dažādākos akcentus, kas skanējumu iespaido. Protams, ka dzimtā valoda ir dzimtā valoda. Bet nu patīkami klausīties;

3) viens no šādiem akcentiem un nedzimtās angļu valodas lietotājiem šodien lika man satrūkties - viņš tā dīvaini izrunāja burtu "o", sākotnēji likās, ka viņš saka o vietā a, bet vēlāk ieklausījos, ka tas ir kaut kas pa vidu starp abiem. Tas pats par sevi vēl nebūtu nekas, ja vien šis vārds, kas iecirtās ausīs nebūtu bijis - "focus". Kas skanēja stipri, stipri līdzīgi [fakas]. Bet turpinājums bija vēl šausmīgāks - par to nākošajā punktā;

4) nekad neesmu sapratis, kas motivē angliski runājošus, vai saprotošus vecākus saviem bērniem dot vārdu DICK. Nu nesaprotu un viss. Nu lūk - šodienas sanāksmes vadītājs bija bērnībā (neticu, ka pats mainīja apzinīgā vecumā) saņēmis šādu "dāvanu" no vecākiem. Un šis dīvaini runājošais (3.punktā minētais) cilvēks vienā epizodē saka: "Mr.Chairman! Dick! Commision should focus..." tālāk daudzpunktes vietā bija loģisks teksts, bet, ja izrauj no konteksta, tad sanāk trakas lietas! Knapi novaldījos, lai nesāktu zviegt.

Patīkami pārsteidza francūži, jo atšķirībā no senākas pagātnes nebija sajūta, ka cilvēkiem ir nacionālā pozīcija jebkurā jautājumā, sevišķi - uzdevums, darīt neiespējamu jebkādu diskusiju par jebkuru tēmu. Labojušies. Vai arī nebija tik ļoti viņiem svarīgas lietas maināmas papīros.

Tagad domāju, ka jāiet kāds mazs līkumiņš vēl uz atvadām izmest pa pilsētu. Fotoaparāts joprojām vēl nav izmantots, bet nu mani māc bažas, ka gribēšu staipīt bezjēdzīgi viņu līdzi. Un tikai papildus pievērst sev uzmanību ar tūristu atpazīšanas aksesuāru. Ja nu kas - arī telefona pixeļu skaits ir daudz maz pietiekams.

Au revoir. À bientôt.

Papildus

Aizmirsu pateikt par kādu novērojumu, kas saistīts ar došanos komandējumos un citādi uztoroties ārpus valsts. Būtība ir īsa - bieži vien iepriekš ir piefiksēta sekojoša pazīme (likumsakarība?) - atrodoties ārpus LV teritorijas mēdz mainīties valdība vai vismaz kāds ministrs. Vai cita augstu stāvoša amatpersona. Iepriekšējās valdības maiņas ir sakritušas tieši ar manu prombūtni. Nelasīšu LV ziņas - būs lielāks pārsteiguma moments.

Mani "aizsūtīja"...

Tā stunda ir situsi - pēc vairāk kā gada pārtraukuma es atkal esmu komandējumā. Tagad jau tas ir gandrīz kā svētki, bet ar vienu "bet" - esmu komandējumā Briselē, kur esmu iepriekš pabijis vismaz padsmit reizes. Un par to, ka šis bet ir diezgan būtisks - par to jau pārliecinājos, bet nu par visu secīgi.

Vakardiena. Kā apzinīgs cilvēks, kas negrib nokavēt un kā slinks cilvēks, kas grib ilgāk pagulēt un nenīkt garās "iečekošanās" rindās no rīta - devos nodod koferīti un iečekoties jau iepriekšējā vakarā (kas pēc apzīmējuma ir svētdiena). Devos, jo apmaksātājs ir "Eiropa", līdz ar to arī biļetes un viesnīcas apmaksā šamējie.Un viņu pasūtītās biļetes nevar elektroniski iečekot. Bet nu dievs ar viņiem. Tātad iečekojos svētdienas vakarā, koferis nodots, var doties čučēt un braukt pa taisno uz drošības pārbaudi.

Rīts. Lidostā ierodos laicīgi. Kādu stundu pirms reisa. Drošības pārbaude ilgu laiku neaizņem. Lai arī pēc visu kabatu iztīrīšanas vienalga aparāts nejauki pīkst, tomēr tieku palaists cauri pēc rūpīgas apčamdīšanas. Nu nekas jau arī aizliegts netika vests.

Lidojums. Esmu 6A vietā. Pie loga. Blakus padzīvojis pāris, kas sarunājas krievu valodā, lai gan vēlāk ar stjuartēm vīrietis komunicē latviski. Padzīvojušais pāris pirms pacelšanās draudzīgi acīm ciet meditē. Sākas pacelšanās - šī sajūta joprojām man šķiet vispatīkamākā visā lidojumā. Pacelšanās notika veiksmīgi, ar acīm pavadu gaistošo Rīgu, atpazīstu Olaini, Jaunolaini, šķietami atpazīstu Jelgavas gaismas. Mēģinu iemigt, bet blakus sēdošā sieviete ir pamodusies un sākusi rosīties. Šī lasot avīzi šad tad neviļus patraucē. Iemigt nevar - bet tā īsti to sapratu, ka tas īsti neizdosies, pēc kādas stundas. Tad izvilku datoriņu ar domu pavērot kādu filmu, tomēr mana rinda ir gana šaura, lai tas būtu maksimāli neērti. Tāpēc nosliecos par labu mūzikai un turpinājumiem nesekmīgi iemigt. Mēģinājums "nesekmīgi iemigt" izdodas un tā "ne šis ne tas" pavadu visu ceļu. Pa vidam pamostoties papriecājos par jauko tuksnešaino skatu - visapkārt mākoņu klājums, vienā galā karājas pusmēnes, bet otrā stūrī jau var redzēt sauli lecot pie sarkanīgas pamales. Sadzīvo abi vienlaikus pie debesīm. Filozofisks noskaņojums. Vēl ieskanās Amorphis - From Earth I Rose un sajūtas pastiprinās. Tuvojas nosēšanās, mani kaimiņi atkal tēlo iemigušos. Nu stulbums kaut kāds - nevar gulēt, kad visi??? Viena no pozitīvajām lietām - piefiksēju albumus un izpildītājus, kas man nepatīk un kuri tiek nežēlīgi izdzēsti no cietā diska.

Uz pilsētu. Pēc sena paraduma dodos uz 12 autobusu. Tur viens lādzīgs lokālais darbinieks laipni apjautājas vai māku apieties ar biļešu automātu un ir gatavs sniegt konsultācijas un sniegt atbalstu. Biļete nopirkta, busā iekšā. Tālāk viss ir vairāk vai mazāk parasti. Nekādu lielo jaunumu. Jātiek uz viesnīcu. Šoreiz - Hilton. It kā skanīgs un svarīgs nosaukums, bet nu pēc vispārējā iespaida - nasing spešal. Lielākā vilšanās - istabā nav bezmaksas Wi-Fi. Lai gan patiesībā, šķiet, ka nekur īsti no lielajiem spēlētājiem viesnīcu biznesā, nav bezmaksas siera. Gribi NETu - maksā. Vai vandies apkārt meklējot, kur ir. Un vēl - numuriņā ir salīdzinoši auksti! Jāgriež iekšējā apsilde uz maksimumu. Un pat neskatoties, ka laukā ir +3 un pēc šā rīta Rīgas -13 liekas galīgais siltumiņš. Viens no pārsteigumiem Hiltonā - TV kanālu opcijās ir arī viens krievu kanāls RTR. Parasti šeit tas nav bijis iepriekš manīts. Kaut kas gandrīz savējais. :D

Brisele. Nu šeit laikam, ka varētu visīsāk - nekas uz pasaules laikam nav tik mainīgs pēc sastāvdaļām un nemainīgs pēc būtības kā Brisele. Bet nu, ja garāk, tad: it kā ir lietas, kuras atpazīstu kā mainījušās, bet tas ir tik parasti, tik "tā vajag" un tik ļoti iederīgi vidē. Es pat pamanīju, ka visi cilvēki izskatās tāpat. Protams, ka tie ir citi cilvēki, kurus redzu, bet viņi izskatās tāpat. Tās pašas nolaizītās frizūras, ar nereālu želejas patēriņu, vietējiem puikiem. Tās pašas meitenes ar drēbēm no tīņu un citiem masu produkcijas veikaliņiem, tie paši melnie, tie paši arābi un arābu sievietes ar galvassegām un baru bērneļu apkārt. Un katra otrā stumj vēl ratus ar svaigu pienesumu arābu pasaulei. Pilnīgi droši, ka nākotne pieder viņiem - viņu reprodukcija vidējam eiropietim laikam neierakstās saprašanā.Biju paņēmis līdzi fotoaparātu pastaigā līdz svarīgākajām pilsētas centra vietām, bet tā arī neizvilku, jo nekas neliekas tā vērts, lai vilktu to ārā. Nu varbūt vakarā. Varbūt ēnu un gaismu savstarpējās attiecības izskatīsies interesantāk.

Vakarā tikšanās ar bijušo kursabiedru, kurš tagad pa pusei vietējais, jo šeit strādā.

Līdz ar to ceru, ka vakarā vai rīt būs kāds jauns iespaids, ko pastāstīt. Nu bez visādām sanāksmēm, cerams, ka būs kas pietiekami interesants. :D