Vēl divas dienas pirms koncerta biju pārliecināts, ka koncerta man nebūs, bet dažu apstākļu dēļ un, pateicoties draugiem, tomēr tika saņemts nenoraidāms priekšlikums.
Biju. Vakar biju. Uz koncertu. Redzēju. Dzirdēju. Viņi ir īsti. Koncerts bija labs. Par pašu koncertu varbūt mazāk gribu ko teikt, jo nospēleja un nodziedāja, un noārdījās ļoti labi. Kā bieži vien to esmu redzējis kādos koncertierakstos. Metallica savus koncertus tiešām atstrādā no sākuma līdz beigām. Pašatdeve milzīga. Darbs ar publiku lielisks. Dziesmas lieliskas [lai gan arī tās jau labu laiku šķiroju kategorijās "der"/"neder" man]. Bet ir daži BET - lietas, kas tika pamanītas, kurām pievērsu uzmanību. Apzināti nerakstīju vakarā uzreiz pēc koncerta, lai gan tad iespaidu bija vairāk un gribējās vairāk kautko uzrakstīt. Gribēju redzēt - varbūt arī šī pārdomas noplaks.
Bet. Laikam, ka šis raksts nebūs aklas sajūsmas, lielīšanas un slavēšanas pilns. Ir tāda kā neliela nesaprašana pašam sevī un savās domās pēc šī koncerta. Pirms kādiem gadiem 18, kad sāku to visu hard&heavy padarīšanu atzīt par savu mūzikas stilu, es laikam būtu čurājis karstu no domas vien, ka uz Rīgu atbrauks šī metāla ikona un staigās kādu brīdi pa to pašu zemi, un elpos to pašu gaisu. Tagad - tagad es vēroju koncertu un daudz labāk izvēlētos, lai tie pārējie cilvēki mani netraucē baudīt mūziku, kas man patīk. Man vairs nevajag vicināt gaisā roku ar paceltiem \m/ (otro un piekto pirkstu), lai būtu piederības sajūta šai mūzikai. Tā vienkārši kaut kā ir arī bez tā. Atceros to sajūsmu, ar kādu priekšējās rindas uztvēra katru Lars Ulrich dzēriena spļāvienu publikā un tam sekojošu paša dzēriena glāzes iemešanu turpat. Un, to redzot, saprotu, ka tur esmu arī es, bet tikai 18 gadus atpakaļ. Laikam katram savs laiks.
Redzēju publikā dažādus cilvēkus un kādu brīdi tieši priekšā pielīda 2 personāži, kuri, šķiet, Arēnā Rīga bija aizķērušies no kaut kāda Sensation Black. Vismaz viņu kustības mūzikas ritmos nebija asociējamas ar metāla/roka koncertu. Tāpat šķita, ka puikas ir svaigi ieēduši kādu baltu ripiņu, lai viss apkār
Bija arī šādi kā attēlā. Nezinu vai Metallica fanes, bet katrā ziņā uzmanību piesaistīja - varbūt pat vairāk kā viena otra iesildītājgrupa. Tauta izmantoja labvēlību un labprāt fotografējās ar meitenēm...
Pats koncerts. Kā jau minēju, koncerts OK, dziesmas labas, viss kārtībā. Šova gan kā tāda īsti nebija. Bija nedaudz gaismu, nedaudz dūmu, nedaudz kustīgu dekorāciju, bet tas arī viss. Vizuāli vislabākā bija dziesmiņa ONE. Tur tika izmantotas ložmetēju un sprādzienu skaņas, un arī uguns. Varbūt kaut ko nepamatoti vairāk gaidīju. Fantastiska lieta ir apaļā 360 grādu skatuve. Jo nav vairs īsti būtiski, kurā vietā tai atrasties skatītājam, jo savu daļu Metallica saņem visi klātesošie.
Vēl pie nepamatotām un nepiepildītām cerībām varu minēt Kirk Hammet solo spēlējumus. Ir dzirdēti labāki un garāki, nekā tika piedāvāts Rīgā. Jā, tie smuki ievadīja divas dziesmas - Fade to Black un vienu no populārākajām dziesmām Nothing else matters. Bet paši par sevi solo gabali mani maz iespaidoja.
Sapratu, ka laikam esmu savu laiku palaidis garām - savu labāko laiku šādu pasākumu apmeklēšanai, pat ja grupa ir viena no manām mīļākajām savā žanrā un viena no pasaules mūzikas pirmrindniecēm. Tomēr sapratu, ka, ja vēlreiz būs iespēja iet, tad iešu, jo tādā pasākumā var klausīties labu mūziku un tik skaļi, ka mājas apstākļos es to nevarētu atļauties. Bet viss atkarīgs no cenas un iespējām. :)
Ja kaut ko vēl atcerēšos, tad pierakstīšu klāt! :D
P.S. Gribi sev arī - redz kur var aizņemties - http://3.ly/hsRN
Kopš bērnības nebiju redzējis to multenīti. Tad nu kaut kā iekrita acīs un nolēmu, ka jānoskatās. Nu un secinājumi ir daži vai pareizāk sakot novērojumi, kuri netiek piefiksēti skatoties kā mazam bērnam. Taisnības labad gan jāsaka, ka tādas lietas ievērot var tikai pieaugušie, jo tas viss ir nesvarīgi.
Pirmkārt. Mazais dīvainais lops Čeburaška ir mazs, spalvains radījums ar lielām, neproporcionālām ausīm. Latviski gan ir dzirdēts arī Pekausis,b et man tas galīgi nešķiet piemērots. Čeburaška arī Āfrikā būs Čeburaška.
Tad vēl - 3 vai 4 filmiņā izrādās, ka Čeburaška nemāk lasīt un viņam būtu jāiet skolā. Te nu tiek pieķerti filmas veidotāji melos vai konsekvences neievērošanā. Jo pašā pirmajā daļā pūkainais indivīds lasīja, jo kā gan savādāk iepazītos ar Genu, kurš bija izlicis sludinājumu, ka meklē draugus.
Neraugoties uz visu manu piekasīšanos un kritizēšanu - ļoti interesanti bija noskatīties multfilmu, kura bija viena no populārākajām bērnībā. Jo tad tā bija vienkārši multene, bet tagad - multene no bērnības, bērnības atmiņas, nostaļģija varbūt.
